Vai Tu spēj piedot?

Piedošana vispirms ir mīlestība pret sevi. Tas nenozīmē egoismu, bet gan spēju iziet ārpus sava ego — būt brīvam, mīlēt cilvēkus un dzīvi.

Piedošana — it kā parasts vārds, taču piedošanas aisberga zemūdens daļa nereti slēpj bīstamas prāta vētras, baisus emociju un kaislību viļņus, kas ietekmē gan cilvēka veselību, gan likteni.

«Dzīvojot sabiedrībā, mijiedarbojoties, mēs mēdzam būt paštaisni, konfliktēt un cits citu sāpināt. Sagādātās ciešanas savukārt rada naidu, dusmas, vēlmi atriebties, liekot ciest pāridarītājam. Šādi rīkojoties, zaudētāji esam paši:

turot/audzējot naidu, dusmas, aizvainojumu, cilvēks tiek pārpildīts ar negatīvām domām,

enerģiju, kas saēd. Emocionāli un ar laiku arī fiziski.»

Dusmu, aizvainojuma un naida pārņemtā cilvēka ego parasti ir tik liels, ka viņš ne spēj, ne vēlas analizēt, saprast, kāpēc nonācis šādā situācijā un cik liela ir viņa paša atbildība par notikušo. Proti — viena pagale nekad nedeg, tāpēc speciāliste rosina padomāt: «Vai pēc strīda jūs piedāvājat izrunāties, iedziļināties situācijas cēlonī, būtībā un mēģināt izprast gan savas, gan otra cilvēka rīcības motīvus? Vai nepieciešamības gadījumā spējat atvainoties, lūgt piedošanu?

Vai tomēr jūsu ego ir tik liels, ka ietiepīgi gaidāt, kamēr «tas otrs» panāks pretī?

Ja nu otra ego izrādās tieši tikpat liels vai lielāks? Rezultāts — naids gadiem moka tuviniekus, apkārtējo pasauli, cilvēks pats iedzīvojas smagās, neārstējamās slimībās. Enerģētiski — līdzīgais pievelk līdzīgo.»

Domas ietekmē ķermeni

«Ģimenes ārstiem nākas uzklausīt pacientu sūdzības ne tikai par fiziskajām kaitēm, bet arī par privātās dzīves sarežģījumiem. Skolēni, kuri bieži apmeklē skolas medmāsu ar dažādām sūdzībām, ir arī psihologa klienti. Organisma reakcija uz psiholoģiska rakstura problēmām ir nenoliedzama,» secina psiholoģe. «Ievērojami zinātnieki, oficiālās medicīnas pārstāvji ir pārliecināti, ka apmēram 80 procentu no kaitēm ir psihosomatiskas slimības.

Ķermenis reaģē uz mūsu domām, noskaņojumu, mīlestību vai tās trūkumu, spēju pamanīt, izbaudīt skaistumu, būt laimīgiem, uz raksturu, attieksmi pret veiksmēm un neveiksmēm. Daudzu slimību pamatā ir bailes: bailes no dzīves, no nākotnes un bailes rīkoties, lai kaut ko mainītu, tāpat arī sevis nepieņemšana, nespēja atbrīvoties no pagātnes. Jebkurai domai ir enerģija, sliktās domas, ja netiek skaustas, saēd ķermeni. Bet visu slimību ārstēšanas pamatā — domāšanas un dzīves uztveres maiņa. Netrūkst gadījumu, kad cilvēks, izārstējies no vēža un citām smagām slimībām, pēc tam, nopietni strādājot ar sevi, maina dzīves uztveri. Audzējs, dziļa trauma liecina par seniem, ilgiem aizvainojumiem, bēdām, mokošu noslēpumu, naidu. Cilvēks var izlietot kaudzi medikamentu, bet, kamēr nesapratīs slimības cēloni un nevēlēsies mainīt attieksmi, rezultāta nebūs.»

Pagātnes sekas

«Tas, kas notiek šodien, ir sekas cilvēka rīcībai, reakcijai pagātnē. Mēs paši radām, veidojam savu dzīvi, notikumus, attiecības tajā,» uzsver psiholoģe. Tas, cik harmoniski saskaņā ar sevi un pasauli cilvēks dzīvo, rada apmierinātību ar dzīvi, bet spēja piedot atkarīga no cilvēka personības, vērtībām, gribas. «Jebkurā sadzīviskā situācijā vieglāk mums pašiem, ja esam brīvi no negatīvām emocijām, jūtām. Piedot nereti ir grūti, liekas pat neiespējami, dažreiz prasa ļoti ilgu laiku. Vienam tas izdodas vieglāk, citam — jāmācās.» Protams, nav universālu ieteikumu, tomēr galvenais piedošanas priekšnosacījums — tas no sirds ir jāgrib. Vispirms jābūt godīgam pret sevi, jāiziet no savas komforta zonas, nevis visā sliktajā jāvaino tikai citi.

Jāspēj arī atzīt: esmu līdzatbildīgs, līdzvainīgs vai pat izprovocējis situāciju.

Iejusties cita ādā

Vieglāk piedot, ja saprotam otra rīcības motīvus. Arī lai mūs saprastu, jānotiek atklātai, godīgai sarunai bez pārmetumiem, manipulācijām. Vienam ir jābūt šīs sarunas iniciatoram. Kāpēc gan lai tas nebūtu tu? Ja saruna nav iespējama realitātē, to var realizēt domās — lūdzot piedošanu un piedodot. Katrā gadījumā mēs rīkojamies atbilstoši tam, kā jūtam un izprotam situāciju, tāpēc ir svarīgi spēt piedot arī sev. Dzīvojot pašpārmetumos, mēs sevi iznīcinām.

Bieži visvairāk sāpinām savus vistuvākos: partnerus, vecākus, arī bērnus. V. Drāzniece iezīmē situāciju: «Pārim šķiroties, sieva vai vīrs saka: «To es nekad nepiedošu!» Ir saprotams, ka emocijas prevalē pār prātu, tomēr svarīgi aizdomāties, kā šie jūtu izvirdumi ietekmē citu dzīves. Uz kaujas takas nostājušies, partneri izvēlas ne vien apzināti ciest, sāpināt otru, bet atriebjas, manipulējot ar bērniem, neļaujot satikties.

Vecāki neaizdomājas, ka šādi sāpina, traumē bērnu. Vēl briesmīgāk, kad bērnam nākas klausīties, kā viens nozākā otru, kuru arī viņš mīl.»

Bērns — vecāku spogulis

Bērni neizprot, kas notiek pieaugušo prātā, bet apzināti un neapzināti kopē vecākus. Vecākiem jāaizdomājas, kāds meitenei var izveidoties priekšstats par vīriešiem, attiecībām, ja māte pastāvīgi apgalvo, ka vīrieši ir kretīni, krāpnieki, kas sabojā dzīvi? Vai, dzirdot šādas frāzes, bērns spēj adekvāti reaģēt, saprast lietu patieso būtību, izdarīt pareizos secinājumus un savā dzīvē izveidot veselīgas partnerattiecības, stabilu ģimeni?

Daži vecāki saka bērnam: «Tu uz skolu neej draudzēties, bet mācīties. Ja tev sit, sit pretī!» Viņi nemāca konfliktu atrisināt mierīgi — izrunājoties, palūdzot piedošanu. Tas mazajiem ir grūti, jo liekas, ka viņa taisnība ir vispareizākā un tas otrs ir vainīgais. Šādi sakot, vecāki neapzināti ieaudzina egoismu, vienaldzību pret citu jūtām, un bērna sirds nocietinās. Ir arī situācijas, kad bērni nepazīst emocijas, nespēj tās nosaukt vārdos. Visbiežāk vecākiem netiek piedotas neapzinātas bērnības sāpes un traumas — nepelnīti saņemts pēriens vai neiedziļināšanās bērna vajadzībās. Emocijas, kas pārtapušas jūtās, piedot ir grūtāk, tās nepadodas terapijai.

Ja cilvēks ir «emocionāli ciet», koncentrējas tikai uz sevi, savām vajadzībām, sajūtām, saskarsme būs stipri apgrūtināta. Te jābūt gana iecietīgam, saprotošam, lai neļautu sevi izprovocēt uz negācijām. Piedošana ir brīvība, un tikai cilvēks pats var sevi atbrīvot no ciešanu žņauga — piedodot.

Avots: TVnet.lv

Autore: psiholoģe Vineta Drāzniece.